ANDA BEITĀNE. ZIEMEĻLATGALES DĀRGUMI 

Latvijas ziemeļaustrumu mala blakus Krievijas robežai, kādreizējā Abrenes apriņķa teritorija, bijušā Balvu rajona daļa jeb, atbilstoši šodienas administratīvi teritoriālajam iedalījumam, Balvu novada Briežuciema pagasts, Baltinavas novads un Viļakas novada Šķilbēnu un Medņevas pagasti, kā arī Viļakas pilsēta – tā ir vieta, kur vēl arī mūsdienās iespējams sastapt nepastarpinātā veidā pārmantotu tradicionālās mūzikas repertuāru, kas turpina dzīvot, aizvien pielāgojoties jauniem apstākļiem.

Apzīmējums Ziemeļlatgale bieži lietots tieši saistībā ar tradicionālās mūzikas vākšanu un pētniecību, tādējādi var teikt, ka tas savā ziņā ir tradicionālās mūzikas pētnieku ieviests, sekojot Dziedošajajai robežai jeb Zīmeļlatgolas zalta steigai, kā to savukārt dēvē paši vietējie tradīciju sargātāji un kopēji.

Lai gan Ziemeļlatgali varam uzskatīt par tradicionālās mūzikas stilu un repertuāru ziņā vienotu areālu, diezin vai būtu pareizi runāt par Ziemeļlatgales tradicionālo mūziku kā vienu nedalāmu veselumu. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka šeit mums ir darīšana ar indivīdiem – konkrētiem cilvēkiem – dziedātājiem un muzikantiem. Katrs no viņiem paaudžu paaudzēs mantotajās tradīcijās ieliek kaut ko unikālu no sevis. Savu individuālo identitāti. Un, tā kā Ziemeļlatgalē parasti dzied un spēlē vairāki cilvēki kopā, tad individuālo identitāšu sadarbībā veidojas vairāk vai mazāk atšķirīgas kolektīvās identitātes. Kādreiz tas tā bija ģimenēs un kaimiņos, tagad jau gandrīz 40 gadus – etnogrāfiskajos un folkloras ansambļos.

Ziemeļlatgales etnogrāfiskie ansambļi savulaik veidojās pēc pašu iniciatīvas. Ar vienu izņēmumu – Briežuciema ansamblis 1978. gadā tika dibināts pēc folkloristes Benediktas Mežales ieteikuma, piedaloties viņas kolēģiem Beatrisei Reidzānei un Jānim Rozenbergam. Un tad sekoja pārējie. Turpat, 1978. gadā, – Baltinavas etnogrāfiskais ansamblis. Kā varam lasīt Balvu reģiona kultūrvēstures datubāzē, „Kaimiņos – Briežuciemā jau bija nodibināts etnogrāfiskais ansamblis. Vai tad baltinavietes sliktākas? Arī viņas prata un varēja dziedāt.”[i] Tieši tāpat kā Rekavas un Upītes dziedātājas, kuru ansambļus 1980. gadā palīdzēja izveidot Šķilbēnu pagasta tradicionālās kultūras entuziasts, dzejnieks, publicists un vietējās vēstures pētnieks Ontons Slišāns. Pēc gada, sekojot Rekavas un Upītes paraugam, uz kopīgu dziedāšanu sanāca arī Šķilbēnietes. 1987. gadā – medņevietes.

Katra dziedātāja ienāca ansamblī ar savu neatkārtojamo dziedāšanas manieri un dziesmu pūru. Vairākas bija kopā dziedājušas arī pirms tam. Būtībā jau nekas daudz nebija mainījies, ja neskaita to, ka dziedāšanas prakse bija pārcēlusies uz dzīvi jaunos apstākļos. Kopā dziedot gadu gaitā, tika slīpētas dziesmu versijas. Katram ansamblim – savas. 

DZIEDĀŠANA

„Pie mums parasti dziedāja laukā uz tīruma. Piemēram, es atceros, kad sapulcējās parasti jaunas meitas pavasaros kādā uzkalnītē, vakarpusē parasti, un tad dziedāja…”[ii]

Šādu dziedāšanu 1941. gada maijā, pa ceļam pie savām Šķilbēnu teicējām – Broņislavas Circenis, Virginas Cibuls, Broņislavas Cibulis un Sofijas Ločmelis –, iespējams, varēja būt dzirdējis Emilis Melngailis, kura pierakstītās un Latviešu mūzikas folkloras materiālos publicētās 11 dziesmas ir pirmās fiksētās Šķilbēnu muzikālās liecības. Pagājušā gadsimta 80. un 90. gados, kad Šķilbēnu dziedātājas – Rozāliju Slišāni, Emīliju Pužuli, Leontīni Slišāni, Zentu (Zinaīdu) Pužuli, Ainu Slišāni, Luciju Loginu, Luciju Supi un Mariju Supi – apciemoja Andrejs Krūmiņš (1986) un Mārtiņš Boiko (1990, 1991), tie jau bija dziedātāju atmiņu stāstījumi, taču tik spilgti, ka spēja kā dzīvu uzburt, piemēram, talkas dienas skaņu ainavu, kur no vairākiem pakalniem, sacenšoties skanējuma spēkā un varenībā, vienlaicīgi skanēja vairāki Tolku bolsi. Man ir teikts, ka dziedāšana uz tīruma turpinājās vēl arī 20. gadsimta 50. un 60. gados, kad to pamazām pārmāca lauksaimniecības tehnikas troksnis, jo – kā tad aiz traktora dziedāsi? Tomēr tas netraucēja Dzagiuzes laikā dziedāt Dzagiuzes bolsu, kāzās – Kuozu bolsu un visu citu, kas katrā attiecīgā reizē dziedams – mājās, pie krusta un baznīcā.

Kādreiz dziedāšana bija svarīga dzīves daļa. Tāpat kā citi darbi. Talka bija izdevusies tikai tad, ja to pavadīja labi un tālu dzirdama dziedāšana. Tas nozīmē, ka dziedāšana pēc sava nozīmīguma bija līdzvērtīga, piemēram, mēslu ārdīšanai. Dziedāšanai bija noteikts mērķis un laiks. Ap Jāņiem rūtoja, Ziemassvētkos kaladoja. Bija arī savi Pavasara, Vasaras un Rudeņa bolsi. Un, protams, tikai Ziemeļlatgalei raksturīgais pusbolss, par ko Rozālija Slišāne savulaik teica: „Juoizklīdz tuo – iz pusbaļša, vot, vīnai juoizklīdz”, brīdinot otru dziedātāju: „Augši naīsuoc, navaries iz pusbaļša izklīgt[iii]. 

ŠKILBANU SĪVAS UN VIŅU REPERTUĀRS

Šķilbēnu sievu dziedātās dziesmas, kas reprezentē vairākas dziedātāju paaudzes, nāk klajā, pateicoties pašai jaunākajai. To pārstāv meitene, kurai 1994. gada vasarā bija deviņi gadi un kurai bija tā laime un gods nest sarkano duobuleņu vainagu, ejot līdzās Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa karogam Starptautiskā folkloras festivāla „Baltica 94” gājienā. Viņai tas toreiz likās ļoti svarīgi. Šodien viņa to sauc par pagrieziena punktu savā dzīvē, kas savukārt mums ļauj apjaust un novērtēt tā brīža svarīgumu. Edīte Husare, kā viņa pati saka, ir bijusi blakus Šķilbēnu dziedātājām visu laiku – bērnībā gājusi uz mēģinājumiem, augusi kopā, redzējusi, kā viss mainās. Kad vaicāju viņai, vai pašai nav gribējies dziedāt, saņemu atbildi, ka ir jau arī dziedājusi, taču skolas gaitas aizvedušas tālāk. „Tas ir mans nepiepildītais sapnis – būt ansambļa daļai”, saka Edīte, runājot par savu lomu šī albuma izdošanā, piemetinot nopietni un viedi, ka „šis ir tas brīdis – vēl ir vecais, un vēl nav pilnīgi jaunais.”[iv]

Šis albums, kas tapis, pateicoties Edītes idejai un iniciatīvai, pamatā rāda Šķilbēnu etnogrāfisko ansambli, kāds tas ir šodien. Tomēr ne tikai. Līdzās dziesmām (1–21), ko 2015. gada 9. un 10. maijā Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Balkanos ieskaņojis skaņu režisors Edgars Skrāģis, še ietverti arī arhīva ieraksti, kurus Edīte pati rūpīgi atlasījusi Latviešu folkloras krātuvē. Tie ņemti no LFK 1987., 1988. un 1993. gada folkloras vākšanas ekspedīciju materiāliem, ko video fiksējuši operators Zigurds Vidiņš (1987, 1988) un folklorists Aldis Pūtelis (1993). 1987. gada ierakstā dziedāja Rozālija Slišāne, Emīlija Pužule, Lucija Logina, Lucija Supe, Zenta Pužule, Māra Pužule, Leontīne Slišāne, Jadviga Kovaļevska un Evgenija Logina. 1988. gada ierakstā – Rozālija Slišāne, Leontīne Slišāne, Lucija Supe un Emīlija Pužule, savukārt 1993. gadā – Emīlija Pužule viena pati. 2015. gada ierakstā piedalījās Zenta Pužule, Jadviga Kovaļevska, Anna Tutiņa, Irina Husare, Elita Bukša, Evija Maksimova, Ināra Circene, Lūcija Kārkliņa un Daina Kļanska.

Albuma koncepcija un iekārtojums ir Edītes izloloti. Kopā ar viņas mammu, ansambļa vadītāju Irinu Husari, un pārējām dziedātājām. To veido trīs daļas. Pirmās (1–17) moto ir šāds: “Pašas ansambļa sievas izvēlējās aktuālākās un dažādākās repertuāra dziesmas.”[v] Likumsakarīgi, ka pati pirmā ir Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa himna Es apsieju lynu dryvu, ar ko savulaik Rozālijas Slišānes (suoceja), Leontīnes Slišānes un Ainas Slišānes izpildījumā aizsākās Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis. 2015. gada ierakstā suocejas ir visas (sākšanas secībā) – Irina Husare, Elita Bukša, Zenta Pužule, Jadviga Kovaļevska, Anna Tutiņa, Lucija Kārkliņa, Irina Husare un Evija Maksimova. Edīte Husare šo faktu raksturo kā īpašu šī brīža sastāvam: „Šobrīd, līdz ar Irinas ēru vadītājas lomā, ir tā, ka dziesmas sāk visas (vienai – viena dziesma, citai – cita, bet nav tā, ka visas dziesmas sāk tikai viena). Ja sākotnēji ansamblī bija tikai viena „zvaigzne” Razulīte, pēc tam viņas māsa Lucija Logina, arī Leontīne Slišāne, Emīlija Pužule, tad tagad ir tā, ka visas ir sācējas. Šāda dziedāšana radusies no tagadējās vadītājas uzskata, ka visām ir labas un skaistas balsis.”[vi] Pati Irina to komentē šādi: „Man bija tā doma, ka kolektīvā ilgus gadus ir dziedājušas dziedātājas, un viņas nekad nebija dziedājušas solo. Un man bija tāds variants, ka viņas visas lai parāda sevi atsevišķi.”[vii] To tad viņas tagad arī dara – gan kā priekšdziedātājas (suocejas un skeitietojas), gan vienkārši dziesmas uzsākot. Kā jau tas Ziemeļlatgalē ierasts, dziedāšana ir daudzbalsīga. Te ir ar burdonu dziedātais Tolku bolss (3), ko cauri visam mūžam iznesusi un joprojām cienījami nes skeitietoja Anna Tutiņa, kā arī veseli trīs bolsi ar solo augšējo pavadbalsi, ko pašas dziedātājas sauc par pusbolsu (4, 5, 6). Tuoli, tuoli radzu, radzu (12) suocejas ir divas – meistare – Anna Tutiņa – un mācekle – Evija Maksimova, savukārt Jadzes dzīsme (16), ko pati Jadze (Jadviga) Kovaļevska arī sāk, mantota no ansambļa pirmās vadītājas Emīlijas Pužules.

Albuma otro daļu (18–21) Edīte raksturo šādi: „Sievas nāca pa vienai, un katra kaut ko parunāja, padziedāja. Vairāk tāda neformālā daļa, no kuras paņemtas četras dziesmas, atstājot arī komentārus, kas pašām sievām par to bija. Tādi sulīgi, atbilstoši un parāda varbūt to raksturu, kāds nu kurai ir. Gribas, lai caur ierakstu sajūt to dzīvo cilvēku.”[viii] Trīs dziedātājas – trīs portreti. Trīs ziņģes, par kurām drīzāk gribas teikt – balādes, no kurām vienu (18) no Razulītes mantojusi Zenta, otru (20) – no savas mātes iemācījusies Jadze un caur trešo (21) sevi atklāj ansambļa vadītāja Irina. Un, protams, Dīva dzīsme (19), jo Zentai, un ne tikai viņai, tās ir pašas mīļākās.

Trešajā daļā (22–26) iekļauti arhīva materiāli: „Ņemti no Folkloras krātuves ekspedīciju ierakstiem. Pamatojums – sievu, kuru vairs nav starp dzīvajiem, balsis un tādas dziesmas, kas tagad vairs netiek dziedātas. Dažs ieraksts ir, kāds ir – sākums vai beigas norautas, bet nu, vēsturei jāpaliek.”[ix] Šo sadaļu iesāk Šķilbēnu īpašā balss – Rozālija Slišāne ar solo dziedāto Muosiņ, zeile viesti nese (22), kas ieskaņota Šķilbēnos 1988. gada 12. augustā.[x] Aizsmokuse dzagiuzīte (23) vietējā tradīcijā pazīstama arī ar nosaukumu Dzagiuzes bolss. 1987. gada ierakstā to dzied Emīlija Pužule, Rozālija Slišāne, Lucija Logina, Lūcija Supe, Zenta Pužule, Māra Pužule, Leontīne Slišāne, Jadviga Kovaļevska un Evgenija Logina.[xi] Viņu jaunībā šo bolsu mēdza dziedāt brīvā dabā, t.s. Dzagiuzes laikā, proti, vasarās līdz talku laikam jeb „kamēr dzeguze bija”.[xii] Vēlāk jau ansamblī, un var diezgan droši pieņemt, ka, tieši pateicoties ansamblim, tas izdzīvoja tik ilgi, un beigu beigās varēja tikt dokumentēts vēl 20. gadsimta beigās. No 1987. gada video ieraksta ņemta arī Dzāruojs veirs(i) bādovuos(i) (25), kas ir īpaši latgaliskā humora caurstrāvota. Tāpat kā Emīlijas Pužules dziedātā visnotaļ pamācošā dziesma Ak, meitiņas, ak, meitiņas (24), kas ierakstīta viņas mājās Vilkovā 1993. gadā. Albumu noslēdz Es apsieju lynu dryvu vēsturiskais ieraksts (26), ko 1988. gadā iedziedājušas Rozālija Slišāne (suoceja), Emīlija Pužule, Lucija Supe un Leontīne Slišāne.[xiii] Jo tieši no Rozālijas Slišānes jeb Razulītes šī dziesma arī ir nākusi.

„Jā, to viņa dziedāja. Pēc tam laikam Lucija, un tad jau mēs interpretējām, un beigu beigās mēs aizgājām, ka katra varam pa pantiņam nodziedāt. (…) Tas bija folkloras festivālam „Baltica” – Emīlijas vadīšanas laikā. Mēs tad mācījāmies – tematika kaut kāda bija. (…) Puorsvorā tuos vusas dzīsmes – vai nu Ļuce, vai Razule. (…) Razule īsuoka tī dzīduot, i tūlaik mēs i muocejamīs. (…) Emīlija viņu atnesa, bet meldiņu pīlyka Razule. (…) A tī vajadzieja uz kaut kādu pasākumu – vot, tei dzīsme i topa"[xiv] Tā nu tas notiek jau 35 gadus – nāk kāds pasākums – juosataisa dzīsme. Kāda atnes vārdus, kāda cita pieliek meldiņu. Bet tas viss jau turpat pašu apcirkņos glabājas. Un Šķilbēnos ir cīši lobi i stypri apcirkņi – pītyks vusam myužam!



[i] Balvu reģiona kultūrvēstures datubāze: http://www.balvurcb.lv

[ii] Stefānija Matisāne intervijā Andai Beitānei Rekovā, 1994.

[iii] Rozālija Slišāne intervijā Mārtiņam Boiko Šķilbēnos, 1990.

[iv] Edīte Husare telefonsarunā ar Andu Beitāni, 2016.

[v] Edīte Husare sarakstē ar Andu Beitāni, 2016.

[vi] Turpat.

[vii] Irina Husare intervijā Andai Beitānei un Rutai Cibulei Rekovā, 2015.

[viii] Edīte Husare sarakstē ar Andu Beitāni, 2016.

[ix] Turpat.

[x] LFK video, Nr. 008, 1988.

[xi] LFK video, Nr. 005, 1987.

[xii] Anna Ščemeļinska intervijā Andai Beitānei Rekovā, 1994.

[xiii] LFK video, Nr. 008, 1988.

[xiv] Irina Husare intervijā Edītei Husarei Šķilbēnos, 2016.

Paldies par atbalstu izdevuma "Škilbanu sīvas" tapšanā Valsts kultūrkapitāla fondam!

 .