Ināra Circene

(30.07.1954.) 

Ināras Circenes (dzimušas Makarovas) dzimtā puse ir Vecumu pagasta Borisova, augusi trīs bērnu ģimenē. Turpat Borisovā pabeigusi arī Mežvidu pamatskolu, pēc kuras absolvēšanas izmācījusies par agronomi Malnavas tehnikumā. Šķilbēnu pusē dzīvo kopš 1973. gada, kad Ināru uzreiz pēc tehnikuma pabeigšanas uz šejieni kā labu studenti noskatījis un „atvilcis” toreizējais padomju saimniecības „Šķilbēni” priekšnieks Pužuls, kaut gan sākotnēji sadale esot bijusi uz Jelgavas rajonu. Atnākot dzīvot uz Šķilbēniem, drīz vien arī apprecējusies. 1983. gadā neklātienē pabeigusi arī toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. 2006. gadā ieguvusi augstāko izglītību grāmatvedības programmā Biznesa augstskolā „Turība”. Visus darba gadus Šķilbēnos strādājusi par agronomi, pēc tam desmit gadus strādājusi arī pagastā par komunālās saimniecības vadītāju, bet tagad „pa šai dīnai” saimnieko pati savā zemnieku saimniecībā.

Bērnībā Ināras mamma dziedājusi baznīcas korī, uz kuru tad arī viņu pašu „leidza volklova”, arī abas babas esot bijušas dziedātājas, bet tā kā tolaik tādu ansambļu nebija, tad pārsvarā jau dziedājušas talkās. Tēva māte esot bijusi arī liela audēja. Arī Ināra kopā ar mammu un babu daudz audisi, bet aušana neesot pārāk patikusi, jo „tuoda dīzgon sirdeiga, stingra baba maņ tei beja”. Taču vēl arvien Inārai skapī stāv daudz austo darbu, kuru tapšanā pati reiz piedalījusies. Vēlāk Malnavas tehnikumā Ināra dejojusi deju kolektīvā, dziedājusi estrādes ansamblī, arī Mežvidu pamatskolā aktīvi iesaistījusies pašdarbības kolektīvos. Pirmajos gados, dzīvojot jau Šķilbēnu pusē, Rekovā vadījusi meiteņu deju kolektīvu, jo tehnikuma laikā saņemta arī deju kolektīva vadītājas apliecība, tāpat dziedājusi sieviešu vokālajā ansamblī Šķilbēnos. Šķilbēnu etnogrāfiskajā ansamblī sākusi dziedāt 2000. gadā, kad kolektīvā viņu „ievilka” Aina Slišāne. Šobrīd Ināra ir tā, kura nēsā Emīlijas Pužules tautastērpu ar visu „gludekļa sadadzynuotū villaini”. Paralēli ansamblim daudzus gadus dziedājusi arī Šķilbēnu katoļu draudzes baznīcas korī Rekovā.   

No ansambļa repertuāra Inārai īsti mīļākās dziesmas neesot, bet ir tādas, kuras ne pārāk patīk – visvairāk no visām nepatīkot „Mes radzam bādas, tryukumus”. Sirdij tuvākais vaļasprieks Inārai savulaik bijusi dejošana, bet tagad vēl arvien visu brīvo laiku aizņem bērnu un mazbērnu audzināšana.

Informācijas avots: Edītes Husares intervija ar dziedātāju 2016. gadā.

Paldies par atbalstu izdevuma "Škilbanu sīvas" tapšanā Valsts kultūrkapitāla fondam!

 .