Rozālija Slišāne. Razulīte 

(15.11.1912.–05.04.2006.)

„Pie Rozālijas es biju biežs ciemiņš. Pie viņas vedām Upītes bērnus klausīties un mācīties senas rotaļas un tautasdziesmu dziedāšanu. Viņas vīrs Jāzeps Slišāns bija tautas muzikants – ermoņists. Tikšanās reizēs abi atcerējās daudzas senas melodijas, daņčus un rotaļas. Tas deva ko jaunu, kaut arī senu un aizmirstu bijušu. Rozālija Šķilbēnu etnogrāfiskajam ansamblim līdz savām pēdējām darbības dienām ansamblī deva īpatnēju vienreizīgumu, kas ļāva ansambļa jaunākajām dalībniecēm iejusties īstā tautasdziesmas balssradīšanā.”

(Ontons Slišāns, “Čipierkstneits jeb apcirsto sakņu pieaudzēšana” (2010))

 „Rozālija Slišāne ir zvaigzne. Un ne tikai tāpēc, ka viņas dziedājumu, pašai nemaz nezinot, izmantoja Zemnieku Savienība priekšvēlēšanu cīņā pa radio. Rozālija ir zvaigzne arī tādēļ, ka tiešām staro no labsirdības un no sirds siltuma. Visi, kas Rozāliju pazīst, mīļuma dēļ viņu sauc par Razulīti...”

(Laima Muktupāvela, „Lauku Avīze” (19.12.1995))

Rozālija Slišāne dzimusi Viļakas novada Šķilbēnu pagasta (toreizējā Baltinavas pagasta) Ančipovas ciemā Pētera un Bārbalas Šakinu ģimenē kā vecākā no četriem bērniem. Pirmos dzīves gadus dzīvojusi Ančipovā, bet, kad vecāki nopirka zemi Roguļevā, pārcēlās uz turieni. Bērnības un jaunības gadi Rozālijai pagājuši, strādājot un palīdzot tēvam un mātei saimniecībā, tādēļ skolā, tuvējā Zogadu pamatskolā, dziedātāja nomācījusies vien četras klases. 1939. gadā Rozālija apprecējās ar Jāzepu Slišānu un pārcēlās uz dzīvi kaimiņu ciemā Komugrīvā. 1950. gadā iestājusies Mičurina kolhozā, strādājusi lauku brigādē, bet 1958. gadā, kad nodibinājās padomju saimniecība „Šķilbēni”, abi ar Jāzepu iestājušies tur un nostrādājuši līdz pat vecuma pensijas sasniegšanai.

Dziesmas Rozālija mācījusies no mātes un īpaši vecāsmātes Martas Šakinas. Rozālija bijusi Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa galvenā teicēja, dziedājusi ansamblī kopš tā dibināšanas, un viņas dziedātā „Es apsieju lynu dryvu” bija pirmā ansambļa repertuāra dziesma, tā kļūstot par ansambļa himnu. Lielāko daļu ansambļa repertuāra vēl arvien veido tieši no Rozālijas mantotās dziesmas. Rozālija visām dziesmām vārdus zinājusi no galvas: „Vuordi man nav juosamuoca, nu papeira es nadzīdu un breinūs, ka tī muoceitī gruomotās verās. Dzīsmes man pošas saīt golvā i dzeivoj godim cauri.”

Savas labestības, mīļuma un sirds siltuma dēļ ansamblī Rozālija saukta par Razulīti. Razulītes dzīve, lai cik grūta, bijusi pilna dziesmām un dziedāšanas prieka. Dziedāts vienmēr un visur – radu godos, talkās, mēslus vedot, labības tīrumā, siena pļavā, kāzās un bērēs. Dziedāti aizlūgumi par mirušajiem – saļmas. Viņas galvenā atziņa, ka dziedāšana, darbos darot, nenotiek kā pēc programmas uz skatuves, bet dzīve pati nosaka repertuāru. Tā arī ir galvenā māksla dzīvot – jāzina, jājūt, kad, kuri un ko drīkst darīt un dziedāt, tad „nodzīvosi simt gadu visu cienīts un godāts”. Vairāk par citām Razulītei patikušas kāzu dziesmas. Kad apdziedātie kāzu viesi sākuši dusmoties, Rozālijai atvainošanās melodija vienmēr bijusi pa rokai: „Dzīsmes dēļ, lobi ļaudis, īnaideņu naturit!”

Razulīte jau vairāk nekā astoņdesmit gadu vecumā uz mēģinājumiem trīs kilometrus attālajos Šķilbēnos gājusi kājām un uz jautājumu „Vai nav par grūtu?” atsmējusi: „Vo, vo! Es itū vuorgumu nagrybu sev pīlaist. Maņ napateik, kuo vecenes vaid – ui, navaru, navaru! Es vusu varu!” Bet par ilgo dzīvošanu Razulīte teikusi: „Turi golvu soltumā, vādaru olkumā, kuojas syltumā i puordzeivuosi symtu godu!” Visu atmiņās Razulīte palikusi kā vienmēr smaidīga, priecīga, humorpilna dziedātāja un ļoti kārtīga saimniece – paspējusi gan Dziesmu svētkus, gan folkloras festivālus izbraukāt, gan māju lielā kārtībā turēt. Razulītes vīram Jāzepam sākumā neesot paticis, ka Rozālija gājusi uz mēģinājumiem: „Kur tu skrīsi? Nūsaguozsi nu skatuves kuo vaca gūvs!” Uz to Razulītes dēls atsacījis: „Baķka, narunoj! Lai mama īt i dzīd. Es vusus dorbus padariešu. Agruok pats skrieji pa kuozom, garmošku spālādams, tod labi beja, a niule, kod muotei juoīt, tu klīdz!” Tā arī pats Jāzeps ne vienu reizi vien kuplinājis ansambļa dziedāšanu ar garmoškas spēli.

Rozālija Slišāne, tāpat kā citas Šķilbēnu sievas, dziedājusi saļmas, maijā ar sievām sanākušas kopā un dziedājušas par godu Jaunavai Marijai. Dziedātāja bijusi liela adītāja, jaunībā audusi arī segas un galdautus. Rozālijai Slišānei 2006. gadā piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija. Mirusi 2006. gadā un apglabāta Brieksīnes kapos Baltinavas novadā.

Informācijas avots: Balvu reģiona kultūrvēstures datubāze, Ainas Slišānes savāktie materiāli un Mārītes Slišānes darbs „Vīnas sīvas stuosts” (2014).

Paldies par atbalstu izdevuma "Škilbanu sīvas" tapšanā Valsts kultūrkapitāla fondam!

 .