Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa rašanos iedvesmoja kāds pasākums Šķilbēnos, kur uz koncertu bija atbraucis Antons Slišāns kopā ar kaimiņu ciemā 1980. gadā dibināto Upītes etnogrāfisko ansambli. Koncertā viņi dziedājuši, pinuši vainagus, un Rozālija Slišāne citām sievām teikusi: „Mes tuopat varātu!” Tā arī viss sācies – kā pašiniciatīva. Ilggadējā ansambļa vadītāja Aina Slišāne atceras to laiku: „Razulītei dzīsmes, Ļucei daudzi dzīšmu, Tutiņa Anne dzīd – nu tod Anni vuoksam! –, Vera Dzierve, Pītera Staze, Lemešovskuo Marīte, Slišanu Leontina(1) ar suleigū bolsu – tuo pa mazeišam, pa mazeišam sasavuoca sīvas i suoka dzīduot lūpkūpieju pasuokumūs, pyrmuos ražas svātkūs, pļaujas svātkūs, kombainerus dryvā provadūt… Tod i suoka ansamblis veiduotīs.”(2)

Par oficiālo Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa dibināšanas laiku tiek pieņemts 1981. gada novembris. Tolaik par Šķilbēnu kluba vadītāju strādāja Zigrīda Vancāne (toreiz Logina) un viņa kļuva par ansambļa pirmo vadītāju, kā ansamblis pats sauc, – „krustmāti”. Zigrīda ansambli vadīja pirmos divus gadus. Visi ansambļa mēģinājumi notika Šķilbēnu muižā esošajā klubā, un tad arī etnogrāfiskajam ansamblim nolemts dot nosaukumu „Šķilbēni”. Šķilbēnu muižā ansambļa mēģinājumi notikuši līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, bet pēc tam tie bijuši gan pie Teklas Pužules (Ļucītes), gan Ainas Slišānes, gan Rekovas jauniešu centrā „Zvaniņi”, gan Rekavas vidusskolā. Šobrīd mēģinājumi notiek vai nu Šķilbēnu pagasta kultūras centrā “Rekova” vai mājās pie Irinas Husares. 

Ilggadējā ansambļa mēģinājumu vieta ir muiža ar senu vēsturi. Šķilbēnu (poļu: Szkielbany)  muižas sarkano ķieģeļu ēka ciema centrā celta ap 1856. gadu. Līdz 1866. gadam muiža piederējusi Martinam fon Ulanovskim, taču pēc poļu un lietuviešu sacelšanās apspiešanas tā viņam atņemta un piešķirta Krievijas armijas virsniekam Zinovjevam. 1899. gadā muižu nopircis tās pārvaldnieks Ivans (Jānis) Ļebedevs. Pēc nacionalizācijas padomju varas gados muižas kungu mājā ilgu laiku bija izvietojusies ciema padome, bibliotēka un klubs. Kopš 20. gs. 90. gadu sākuma muiža pieder Dagmāras Ausekles ģimenei, kuras vectēvs bija Ļebedevs. Šobrīd muiža, kas ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis, netiek izmantota.(3)

Pirmā dziesma, ko ansamblis dziedāja, bija Rozālijas „Es apsieju lynu dryvu”, kas kļuva par Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa himnu. „Razulīte i Ļuce beja vuss pundaments” – tieši abu māsu teiktās dziesmas sākumā veidoja ansambļa repertuāru, un arī šobrīd vairāk nekā puse ansambļa repertuāra dziesmu ir Razulītes pūra dziesmas. Rozālijai Slišānei 2006. gadā tika piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija.  Razulīte visus gadus bijusi ansambļa dziedātāju paraugs un zvaigzne – par viņu daudz rakstīts avīzēs, folkloras pētnieki ierakstījuši viņas dziesmas, tāpat lepnuma pilnas atmiņas par dziedātāju saistās ar Rozālijas savulaik dziedāto dziesmu „Laid man gultas maleņā”, ko ierakstījis žurnālists Jānis Šipkēvics. Dziesmas ieraksts izmantots Zemnieku Savienības Saeimas priekšvēlēšanu reklāmā – Razulīte skanējusi radio!

Kā atceras Zigrīda Vancāne, pirmais ansambļa koncerts bijis Balvu gadatirgū, sievas uzstājušās uz skatuves. Līdzi ticis vests siers un alus, cienāti klātesošie. Sievām bijis ļoti interesanti pirmo reizi dziedāt pie mikrofoniem, tad gan gadījušies kuriozi. Iesaistīts arī muzikants, kurš spēlējis mūzikas instrumentus. Pirmsākumos ansamblim pavadījumu uz akordeona spēlējusi Maija Slišāne no Upītes. Ansamblī piedalījies arī Rozālijas Slišānes vīrs Jāzeps Slišāns, kurš spēlējis garmošku arī abi ar Razulīti no Komugrīvas mērojuši ceļu uz Šķilbēniem. Par Jāzepa garmošku Razulīte teikusi: „Lūk, maizes devējiņa!” – pirkta par pašu izaudzētu bullīšu naudu un kalpojusi ilgus gadus, jo ciemā kāzas un citi godi bez vīra Jāzepa muzicēšanas nav varējuši notikt.

Pēc Z. Vancānes aiziešanas no Šķilbēnu kluba par ansambļa vadītāju kļuva Emīlija Pužule, kura turpat bija arī bibliotēkas vadītāja. Emīlija ansambli vadīja gandrīz 20 gadus līdz pat savai aiziešanai mūžībā 2002. gadā. Balvu Centrālās bibliotēkas vadītāja, kādreizējā Balvu rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ruta Cibule teikusi, ka Emīlijai bijusi ne tikai laba balss, bet arī kārtīgs vārds, ko pateikt: „Etnogrāfisko ansambļu vadītāju sanāksmēs bija tā – kamēr Emīlija nav runājusi, sapulci nevarēja beigt, bet, kad Emīlija bija runājusi, tad citiem vairs nebijis ko teikt.”(4)

Sākumā ansamblī dziedājušas 8–9 sievas, bet skaitliski vislielākais ansamblis bijis ap 1988. gadu, kad te dziedājuši 23 dalībnieki. Emīlija stāstījusi: „Aicynovu dzīduot arī Rekovas vydusškolas skūlnīkus. Vairuokus godus ansamblī dalībnīku skaits beja puori 20, bet piečuok piec skūlas beigšonas skūlāni aizguoja.”(5) Vēlākos gados un arī šobrīd ansambļa dziedātāju skaits vidēji ir 9–13 dziedātājas.

Pēc Emīlijas nāves ansambļa vadīšanu uzņēmusies Aina Slišāne, kura bijusi arī Šķilbēnu pagasta kultūras dzīves organizatore, pagastā pazīstama kā ļoti enerģiska un darbīga sieva, kas visus pasākumus organizē ar lielu mīlestību. Aina ansambļa darbībā iesaistīja arī savus mazbērnus, taču kopumā ansambļa pastāvēšanas laikā bērni un jaunieši tā sastāvā bijuši vien uz īsu laiku. 2007. gadā ansambļa vadītājas pienākumus Aina nodeva jaunās paaudzes dziedātājas Irinas Husares rokās, kura ansamblī tobrīd bija dziedājusi jau vairāk nekā 20 gadus. Irina atceras: „Man daudzi napraseja! Aina uzrakstieja kladeiti, kur ir saraksteiti vuordi, telepona numeri, personas kodi, īdeva i pasceja: „Tu byusi vadeituojs!” Jadze (Jadviga Kovaļevska – viena no pirmajām dziedātājām) piebalsojusi: „Kas ta cyts byus, ka na tu!””(6)

Šķilbēniešu dziesmas skanējušas visā Latvijā – dziedājušas Siguldā, Rīgā, Valmierā, Valkā, Preiļos, Daugavpilī, Līvānos, Kuldīgā, Rožupē, visos festivālos „Baltica", ieskaitot pašu pirmo, kas notika Latvijā 1988. gadā. Dziedājušas Latgales tautasdziesmas svētkos Balvos, 3x3 nometnē Viļakā (1996), pasākumā „Dziesma Abrenei” (1996), jauniešu folkloras nometnē „Balkani ‘99”, etnogrāfisko ansambļu salidojumā Vecumos (1989), Tautas teātru salidojumā Balvos (1990), Viļakas 700. jubilejas pasākumā (1993), Latgales dienā Brīvdabas muzejā (2011), festivāla „Baltica 2015” koncertā „Ziemeļlatgale. Mantinieki” Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (2015) un daudzos citos pasākumos visā valstī, kā arī dziedājušas kāzās, bērēs, citu ansambļu jubilejās, tāpat dziedājušas saļmas. Ar savām dziesmām sievas viesojušās arī tuvākajās kaimiņvalstīs – bijušas Igaunijā un Lietuvā.

Šķilbēnu etnogrāfiskajam ansamblim ir plašs un daudzveidīgs repertuārs – sievas dzied darba, kāzu, karavīru, apdziedāšanas, mīlestības, humora pilnas tautasdziesmas un ziņģes, Tolku un Dzagiuzes bolsus, kā arī pēc situācijas un vajadzības īpaša vieta allaž ir Dīva dzīsmem. Ansambļa sievas ir arī rotaļu un danču zinātājas. Šķilbēniešu dziesmas un dančus savos repertuāros iekļāvušas arī jaunākas paaudzes folkloras kopas – vietējie „Rekavas dzintars”, folkloras kopa „Upīte”, Rīgā esošās folkloras kopas „Dandari”, „Ceidari” un citas. Ansambļa vai tā dziedātāju dziesmas atrodamas daudzu folkloras un tradicionālās dziedāšanas pētnieku arhīvos.

Laika gaitā mainījusies ansambļa dziedāšanas maniere. Ja pirmsākumos visas dziesmas pamatā sākusi viena dziedātāja – Razulīte, Emīlija vai vēlāk Ļuce, tad tagad ansambļa mērķis ir parādīt, ka katra dziedātāja var būt suoceja. Dziedāšanas prasmes sievas ir papildinājušas arī nodarbībās pie tradicionālās dziedāšanas skolotājas Zanes Šmites. Par vienu šādu dziedāšanas reizi dziedātājām ir kuriozs stāsts: kopā ar Zani aizbraukušas dziedāt brīvā dabā uz Saucīnes pakalniem, stāvējušas, dziedājušas, garām braucis traktors ar presi un, kamēr traktorists skatījies uz sievām, ņēmis un iebraucis grāvī. Beigās tik noteicis: „A, meitas, kū jius te dorat?!”(6)

Kaut arī katrai no ansambļa sievām ikdienas dzīve pilna ar dažādām rūpēm par darbu vai mājas soli, Šķilbēnu etnogrāfiskā ansambļa mēģinājumi un braucieni nav iedomājami bez humorpilnām pavilkšanām uz zoba, smiešanās, dziedāšanas visas nakts garumā un vienkārši sirsnīgas kopā būšanas. Katrai no dziedātājām līdzās dziesmu pūram ir arī kādi kuriozu pilni atgadījumi, ko atcerēties no ansambļa dzīves, tāpat jautrus brīžus ansamblim allaž sagādājušas reizes, kad aizmirstas vai sajūk dziesmu vārdi. Reiz, dziedot Turaidas Dainu kalnā, aizdomājušās un vārdu „Kam tī zyrgi, kam tī roti” vietā nodziedāti „Kam tī kolni, kam tuos lejas”. Dziesmas vārdus bija iemācījies arī šoferis, kas veda sievas uz koncertu, tagadējais Šķilbēnu pagasta pārvaldes vadītājs Andris Mežals. Kamēr sievas dziedājušas, runājis pa telefonu, bet tajā brīdī, kad dzirdējis, ka skan neīstie vārdi, viņam pat pātrūkusi saruna. Pēc tam sievām izbrīnīts teicis: „Es ta dūmovu, ka jau vusu nūjaucet riktīgi, bet nā – piec tam niemet i nīdzīdovot tuoļuok pareizi!”(6)

Tā nu Šķilbēnu sievas gan pareizi, gan nepareizi, bet no sirds un ar prieku dzied jau 35 gadus.

Šķilbēnu etnogrāfiskajā ansamblī 35 darbības gadu laikā dziedājušas:

Aija Vancāne, Aina Slišāne, Anastasija Slišāne, Anita Kļava (Dortāne), Anna Pužule, Anna Tutiņa, Daina Kļanska, Elita Bukša, Emīlija Pužule, Evgenija Logina, Evija Ločmele, Guna Šaicāne (Slišāne), Ināra Circene, Inita Medne, Irina Husare, Ivita Slišāne, Jadviga Kovaļevska, Janīna Lapsa, Konstance Matisāne, Leontīne Slišāne, Lucija Kārkliņa, Lucija Logina, Lucija Supe, Ļena Gorohova, Malvīne Logina, Māra Pužule, Mārīte Šakina, Rozālija Slišāne, Rudīte Čerbakova, Rudīte Slišāne, Silvija Kupriša, Valentīna Pužule, Veronika Dzērve, Zenta Pužule, Žanna Maksimova (Logina), garmošku piespēlējis Jāzeps Slišāns, bet akordeonu – Maija Slišāne.

  1. Rozālija Slišāne, Lucija Logina, Anna Tutiņa, Veronika Dzērve, Anastasija Slišāne, Māra Pužule, Leontīne Slišāne
  2. Aina Slišāne intervijā Edītei Husare 2016. gada septembrī
  3. Balvu reģiona kultūrvēstures datubāze
  4. Slišāns, I. “Lobs ar lobu sasatyka...” Vaduguns (1997, 10. maijs)
  5. Emīlija Pužule aprakstā par Šķilbēnu etnogrāfisko ansambli portālā folklora.lv
  6. Irina Husare intervijā Edītei Husarei 2016. gada septembrī

Foto: Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis 2016. gada 28. jūlijā Rekovā. Pirmajā rindā no kreisās: Anna Tutiņa, Jadviga Kovaļevska, Zenta Pužule. Otrajā rindā no kreisās: Elita Bukša, Rudīte Slišāne, Lūcija Kārkliņa, Irina Husare, Daina Kļanska, Ināra Circene.

Paldies par atbalstu izdevuma "Škilbanu sīvas" tapšanā Valsts kultūrkapitāla fondam!

 .